Dzīvnieka zaudēšana: Džilija Kūpere un Barbara

Dzīvnieka zaudēšana

Dzīvnieka zaudēšana ir ļoti grūts pārbaudījums, ko grūti izskaidrot cilvēkiem, kuriem nekad nav bijuši dzīvnieki, tāpat kā ir grūti likt viņiem saprast prieku, ko mājās ienes suns, kaķis, trusis vai papagailis, mīlestību, ko viņi sniedz, un to, kā viņi pārvērš vienkāršu māju par mājokli. Un, kad tu zaudē šo dzīvnieku, šo savas ģimenes locekli, šoks var būt ārkārtīgi spēcīgs.

Tas viss ir labi zināms rakstniecei Džīlijai Kūperei, kura savā romānā “Score!” attēlo Rannaldini, ienīstu diriģentu, kurš mēģina izvarot savu pameitu Tabitu, pirms viņu aptur varones suns Ģertrūde, iekodot viņam potītē. Tāpēc viņš nogalināja dzīvnieku.

„Es saņēmu vēstules, kurās bija rakstīts: „Kā tu varēji nogalināt Ģertrūdi?”” atceras Džilija. „Nevienam nerūpēja Tabita.”

Viņas dārza stūrī, mājā Glosteršīrā, „ir milzīga kapsēta”. Tur var atrast epitāfijas tādiem draugiem kā Barbara, kas, iespējams, bija viņas sāpīgākais zaudējums un daļēji iedvesmoja izdomāto Ģertrūdi.

„Tur ir rakstīts: „Barbara, mūsu dārgākais dārgums”,” stāsta Džilija. „Viņai bija 15 gadi, kad viņa nomira. Es biju sagrauta. Vasaras naktīs es eju ar viņiem parunāties. Tas palīdz.”

Viņa iesaka rakstīt par zaudēto dzīvnieku. „Tas ir terapeitiski, un tu vienmēr vari lasīt tekstus par viņiem un nekad tos neaizmirst.”

Vienā punktā Džilija ir kategoriska. Kad sēras ir mazinājušās, „paņem citu suni, citu mīlestības rezervuāru”.

Dažiem cilvēkiem jauna dzīvnieka adoptēšana var būt vērtīgs palīgs, lai pārvarētu šo zaudējumu, taču tas var prasīt laiku. Iespējams, redzēsi, ka draugi un ģimene tevi mudina adoptēt citu, lai palīdzētu tev tikt tālāk, bet tikai tu zināsi, kad būsi gatavs, un ir ļoti noderīgi ieklausīties savā sirdī – tā pateiks, kad būs pienācis īstais brīdis.

Var būt arī noderīgi atzīmēt šo zaudējumu ar ceremoniju. Neatkarīgi no tā, vai izvēlies apglabāt pelnus vai tos izkaisīt, nelielas ceremonijas organizēšana, kurā vari pateikt dažus vārdus un atcerēties labās atmiņas, ir labs veids, kā tikt galā ar sērām.

Daži cilvēki arī uzskata, ka dzīvnieka pieminēšana ar piemiņas vietu ir vēl viens veids, kā pārvarēt sēras. Portreta pasūtīšana var būt terapeitiska; sadarbība ar mākslinieku, lai iemūžinātu savu mīļoto dzīvnieku, noteikti var būt liels atbalsts. Pat neliela piemiņas lieta vai koka vai krūma iestādīšana var palīdzēt. Vienkārši kaut kas taustāms, ko turēt rokās vai kam pietuvoties, kad tev nepieciešams brīdis, lai padomātu par visām tām dārgajām atmiņām.

Saistītie produkti

Skatiet arī

• Bioloģiski noārdāmas urnas
• Dārza piemiņas zīmes

Kategorijas

Urnas dzīvniekiemKeramikas urnasUrnas kaķiemUrnas suņiemUrnas maziem dzīvniekiemPiemiņas lietas