Kas ir urna? – Urnas vēsture un nozīme

Kremācijas urnas ir viens no senākajiem cilvēka radītajiem priekšmetiem, kas sastopams gandrīz visās kultūrās tūkstošiem gadu garumā. Šajā ceļvedī aplūkojam, kas ir urna, vārda izcelsmi un to, kā kremācijas prakse un urnas, kurās glabājas pelni, ir attīstījušās no akmens laikmeta līdz mūsdienām.

Īsa atbilde: Kremācijas urna ir trauks, kurā pēc kremācijas tiek glabāti cilvēka vai dzīvnieka pelni. Vārds cēlies no latīņu valodas vārda “urna”, kas apzīmē krūzi vai vāzi. Senākās zināmās kremācijas urnas datējamas ar aptuveni 7000. gadu p.m.ē. Dzjahū, Ķīnā. Šī prakse izplatījās bronzas laikmetā, Senajā Grieķijā un Romā, pirms kristietības pirmsākumos tā apsīka, lai vēlāk, 19. gadsimta beigās, piedzīvotu spēcīgu atdzimšanu. Mūsdienās kremācija ir vairākuma izvēle Apvienotajā Karalistē (vairāk nekā 77 %), un tā kļūst arvien populārāka visā Eiropā, kā arī Ziemeļamerikā.

Ko nozīmē vārds “urna”?

“Urna” cēlies no latīņu valodas vārda *urna*, kas apzīmē krūzi vai vāzi, un daži to saista ar *urere* – “dedzināt”. Lai gan vēsturiski urnās glabāts viss, sākot no karstiem dzērieniem līdz vēlēšanu biļeteniem, mūsdienās visbiežāk ar to saprot trauku miruša tuvinieka pelniem. Lielākā daļa no tām ir dekorētas.

Kas ir kremācijas urna?

Kremācijas urna ir trauks, kas izgatavots pelnu glabāšanai. Tās ir pieejamas dažādās formās, izmēros un no dažādiem materiāliem, un var kalpot kā pastāvīga atdusas vieta pelniem, kas tiek glabāti mājās, kolumbārijā vai kapenēs. Pelnu glabāšana urnā ļauj ģimenei paturēt tuvinieku sev līdzās vai novietot tos publiskā piemiņas vietā, kur nākamās paaudzes varēs atdot godu.

Cik sena ir kremācijas prakse?

Senākās zināmās kremācijas urnas tika atklātas Dzjahū, Ķīnā, kur 32 dažāda izmēra urnas (kas liecina gan par pieaugušajiem, gan bērniem) datējamas ar aptuveni 7000. gadu p.m.ē. Tiek lēsts, ka ķermeņa pārvēršana pelnos aizsākās akmens laikmeta sākumā, ap 3000. gadu p.m.ē., visticamāk, Eiropā un Tuvajos Austrumos, jo akmens laikmeta dekorētie keramikas izstrādājumi Krievijas rietumos tiek uzskatīti par tādiem, kuros glabāti pelni.

Kremācija attīstījās bronzas laikmetā (no 2500. līdz 1000. gadam p.m.ē.), sasniedzot Britu salas un Ibērijas pussalu, un Ungārijā, Itālijā, Ziemeļeiropā un Īrijā parādījās pelniem paredzētas kapsētas. Ap 1000. gadu p.m.ē., mikēniešu laikmetā, kremācija bija izplatīta Senajā Grieķijā, un Homēra “Iliāda” to apraksta kā cienīgas beigas karotājiem, kas krituši kaujā. Romas impērijas laikā tā bija rezervēta sabiedrības godātajiem locekļiem, pelnus glabājot urnās ēkās, kas līdzinājās kolumbārijiem.

Līdz ar kristietības uzplaukumu Romas impērijas beigās kremācija tika pamesta un atrunāta, jo tika uzskatīta par pagānisku, un apbedīšana kļuva par normu – šīs pārmaiņas nostiprinājās Konstantīna laikā 4. gadsimtā. Viduslaikos kremācija pat tika izmantota kā soda veids un Rietumos gadsimtiem ilgi palika reta parādība.

Kad kremācija atkal kļuva populāra?

Mūsdienu atdzimšana sākās 19. gadsimta beigās. Anglijā straujā urbanizācija pēc 1800. gada radīja spiedienu uz draudžu kapsētām, un jau 1850. gados apbedīšanas vietu trūkums mudināja Parlamentu dot priekšroku krematorijiem. Itāļa Bruneti 1873. gada Vīnes Pasaules izstādē prezentētais urnas modelis piesaistīja uzmanību, un karalienes Viktorijas ārsts sers Henrijs Tompsons 1874. gadā nodibināja Anglijas Kremācijas biedrību, kas noveda pie pirmo krematoriju izveides Vokingā, Anglijā, un Gotā, Vācijā.

Ziemeļamerika sekoja tajos pašos gados, kad pirmo krematoriju Pensilvānijā uzcēla doktors Jūliuss Lemojns, ko mudināja garīdznieki, kuri vēlējās bēru reformu, un ārsti, kurus uztrauca higiēna kapsētu tuvumā. Ap 1900. gadu ASV bija aptuveni 20 krematoriju, un 1913. gadā doktors Hugo Erihsens tos apvienoja Amerikas Kremācijas asociācijā. Mainījās arī reliģiskā attieksme: Romas katoļu baznīca atcēla savu aizliegumu 1960. gados, un 1983. gada Kanonisko tiesību kodekss apstiprināja, ka kremācija nav aizliegta.

Cik populāra ir kremācija mūsdienās?

Kremācija tagad ir vairākuma izvēle Apvienotajā Karalistē, un tā kļūst arvien izplatītāka visā Eiropā un Ziemeļamerikā. Lielbritānijā rādītājs pieauga no aptuveni 34,7 % 1960. gadā līdz 77,05 % 2017. gadā, savukārt Japānā 2019. gadā tas sasniedza aptuveni 99 %. Zemākas izmaksas, ierobežota zemes platība un pieaugošā priekšroka videi draudzīgākām iespējām izskaidro šo tendenci. Tu vari salīdzināt izmaksas mūsu ceļvedī par kremācijas un apbedīšanas izmaksām.

Kā senās urnas atšķiras no mūsdienu urnām?

Senās urnas bieži bija ļoti personiskas. Pomerānijas bronzas laikmeta urnas, kas atrastas netālu no Baltijas jūras, bija rotātas ar reālistiskām sejām, audumu tekstūrām un tetovējumu motīviem. Dzelzs laikmeta urnas Tamilnādā, Indijas dienvidos, ietvēra lapu un dzīvnieku motīvus, kas atgādināja vietējos klinšu gleznojumus, savukārt Amazones urnas bija dekorētas ar stikla pērlītēm, kas iestrādātas sveķos. Mūsdienās šī pati vajadzība pēc personalizācijas saglabājas: ģimenes izvēlas urnas, kas atspoguļo ticību, aizraušanos vai personību, neatkarīgi no tā, vai tās ir klasiska un mākslinieciska keramika, bioloģiski noārdāmas urnas, kas atdod pelnus zemei vai ūdenim, vai diskrēti priekšmeti, kas nemaz neizskatās pēc urnām.

Arvien biežāk mūsdienu ģimenes saglabā arī nelielu daļu pelnu piemiņas urnā vai rotaslietā, un dzīvnieku kremācija turpina pieaugt. Lai gūtu idejas par to, ko vari darīt ar pelniem, skati mūsu sadaļu par to, ko darīt ar pelniem pēc kremācijas.

Biežāk uzdotie jautājumi

Ko nozīmē vārds “urna”?

Tas cēlies no latīņu valodas vārda “urna”, kas apzīmē krūzi vai vāzi, un, visticamāk, ir saistīts ar “urere” – “dedzināt”. Mūsdienās tas visbiežāk apzīmē trauku, kas paredzēts miruša cilvēka pelnu glabāšanai.

Cik senas ir kremācijas urnas?

Senākās zināmās kremācijas urnas datējamas ar aptuveni 7000. gadu p.m.ē. Dzjahū, Ķīnā, kur tika atrastas 32 dažāda izmēra urnas. Pati kremācijas prakse varētu būt aizsākusies ap 3000. gadu p.m.ē., akmens laikmeta sākumā.

Kāpēc kremācija tik ilgi tika pamesta?

Līdz ar kristietības izplatīšanos Romas impērijas beigās kremācija tika atrunāta kā pagāniska prakse, un apbedīšana kļuva par normu – šī nostāja tika nostiprināta Konstantīna laikā. Rietumos tā viduslaiku gaitā palika reta, līdz 19. gadsimta beigās piedzīvoja atdzimšanu.

Cik izplatīta kremācija ir mūsdienās?

Tā ir vairākuma izvēle Apvienotajā Karalistē, pieaugot no aptuveni 35 % 1960. gadā līdz vairāk nekā 77 % 2017. gadā, un tā kļūst arvien populārāka Eiropā un Ziemeļamerikā. Japānā 2019. gadā šis rādītājs sasniedza aptuveni 99 %.

Saistītie produkti

Kategorijas

Urnas dzīvniekiemKeramikas urnasUrnas kaķiemUrnas suņiemUrnas maziem dzīvniekiemPiemiņas lietas