Bens Fogls, “Telegraph” žurnālists, un viņa suņa Inkas nāve
Bens Fogls un Inka. Kad Benam Foglam, “Sunday Telegraph” žurnālistam, 2012. gada jūlijā nācās iemidzināt savu mīļoto labradoru Inku, viņš tvītoja: „Es tikko zaudēju savu labāko draudzeni Inku. Sirds salūšana ir pārāk maigs vārds tam, ko jūtu #nevarupārstātraudāt”.
Mēnesi vēlāk viņš atklāja “Telegraph” lasītājiem, ka viņas bļodiņa joprojām stāv virtuvē. Viņas pavadas joprojām bija tur, izmētātas pa māju, lai viņas vecajām ķepām nebūtu jāveic lieli attālumi.
„Tie ir mazi atgādinājumi par mazu melnu suni, kas iefiltrējās visā manā dzīvē, kas izrādīja absolūtu lojalitāti un sniedza tik daudz laimes,” viņš saka. „Es nespēju saņemties tos pārvietot.”
Dzīvnieku mīļotāju nācija
Viņš bija pārsteigts par vēstuļu skaitu, ko saņēma pēc raksta par Inkas nāvi. Viņu uz ielas uzrunāja arī cilvēki: „Lieli, spēcīgi Londonas taksometru vadītāji, kuri stāstīja man par savām sērām un asarām, ko izlējuši. Kādā ziņā tas liek man lepoties, ka esmu brits. Mēs patiesi esam dzīvnieku mīļotāju nācija.”
Dzīvnieku eitanāzija
Brūss Fogls, Bena tēvs, kurš 42 gadus strādājis par veterinārārstu un bijis “Humane Society International” valdes priekšsēdētājs, vadīja rokasgrāmatu *Interrelations Between People and Pets* un uzrakstīja nodaļu „Piesaiste – Eitanāzija – Sēras”. Tieši viņš iemidzināja Inku ģimenes virtuvē.
„Suns ir pilnīgi nevainīga būtne, kas nekad neslēpj savas emocijas un nekad nemelo. Tāpēc sēras var būt tik lielas. Tās var kļūt ļoti sarežģītas, ja cilvēki jūtas vainīgi par tik intensīvu emociju izjūtu pret savu suni.”
Lēmums iemidzināt mīļotu dzīvnieku ir ļoti grūts un var izraisīt arī ievērojamu vainas apziņu. Inka cieta no epilepsijas, viņas pakaļkājas ļodzījās, un viņai bija grūti pārvietoties. Man bija ļoti mierinoši dzirdēt, ka Inka savas pēdējās dienas pavadīja Bovey pilī Dartmūrā, pavisam netālu no vietas, kur mēs dzīvojam; pat savās pēdējās dienās Bens centās radīt ar viņu laimīgas atmiņas.
Inkas pelnu izkaisīšana
2013. gada jūlijā, gadu pēc viņas nāves, Bens aizkustinoši rakstīja, ka ir pienācis laiks izkaisīt sava mīļotā dzīvnieka pelnus.
Marina, bērni un es bijām kopā ar mammu, tēti un manu māsu Tamaru, kā arī ģimenes suņiem Luku, Lolu, Mārniju un Magiju. Mums pievienojās arī suņu staidzinātāja Sema, kura ir sava veida suņu čukstētāja – visi suņi viņu dievina – un kura ap koku sapulcināja duci Inkas suņu draugu.
Haidparks ir spēlējis tik lielu lomu manā dzīvē. Tā ir mana vieta, kur aizbēgt no pilsētas kņadas, bet vēl svarīgāk – tur es satiku Marinu, pateicoties Inkai un viņas sunim Magijai. Mazais kociņš atrodas gandrīz tajā pašā vietā, kur mēs pirmo reizi tikāmies.
Mana māte bija atnesusi pudeli šampanieša mums un lielu paciņu “Bonios” kārumu suņiem. Bērni staigāja pa garo zāli, kamēr es kaisīju Inkas pelnus. Ziedu vietā mēs atstājām “Bonio” kārumu augstu vienā no zariem.
Tā bija vienkārša, bet laimes pilna ceremonija. Domāju, ka psihologs to sauktu par „atrisinājumu”. Man nepatīk doma, ka viņas vārds izzūd no atmiņas, un viņas koks garantē sava veida ilgmūžību. Simtiem cilvēku, kas katru dienu iet garām, tas ir tikai vēl viens jauns kociņš, bet mums tas ir Inkas koks. Ludo un Iona katru reizi, ejot garām, saka: „Sveika, Inka.”
Ceremonijas organizēšana un piemiņas vietas izveidošana savam dzīvniekam ir tik svarīgs veids, kā izpaust savas emocijas un palīdzēt sev pieņemt dzīvnieka zaudējumu, kā to tik spoži formulējis Bens: „Sēras ir cena, kas jāmaksā par mīlestību.”
