Flusham, manam sunim – Elizabete Bareta Brauninga

Flusham, manam sunim

Mīļais draugs, dāvana no tās,

Kura, saglabājot savu uzticīgo ticību,

Dzīvo tavā pazemīgajā dabā;

Lai mana svētība tiek izteikta

Ar manu roku uz tavas mazās galvas,

Maigais kompanjon un līdzgaitniek!

Līdzīgas dāmas brūnajām cirtām,

Plīvo tavas zīdainās ausis, bez liesmām,

Katrā pusē prātīgi,

Un tava sudrabainā krūts

Mirdz un izceļas tīri

No pārējā tava auguma.

Tumši brūns paliek tavs ķermenis,

Līdz saule, šajā stundā,

Aizdzen tā blāvumu, —

Kad tavas gludās cirtas tūkstošiem

Iedegas zeltā no visām pusēm,

Bronzas atspīdumu pilnībā.

Zem manas rokas, kas tevi glāsta,

Tavas dzīvās lazdu krāsas acis

Atmostas, palielinās, —

Tu meties pēkšņā lēcienā,

Pilns nerātnību un prieka,

Lēkādams kā dzīvespriecīgs rumaks.

Lēc! Tava platā aste viļņojas gaismā;

Lēc! Tavas slaidās pēdas mirdz kā mājoklī,

Apvītas ar rotājumiem.

Lēc — šīs ausis ar pušķiem, kas tev pieder,

Mirdz dīvaini, smalkas un skaistas, ko tās tur

Uz saviem zeltītajiem izliekumiem.

Tomēr, mans jaukais rotaļu kompanjon,

Tas ir maz priekš tāda goda,

Ka es slavēju tavu retumu!

Citi suņi varētu tevi līdzināties

Varbūt šajās nokarenajās ausīs, bez kļūdām,

Un šajā stiklainajā skaistumā.

Bet par tevi tiks teikts,

Šis suns ir sargājis pie gultas

Dienu un nakti bez noguruma, —

Sargājis istabā ar aizvērtiem aizkariem,

Kur neviens stars neizlauzās cauri ēnām un sāpēm

Ap pamesto slimnieku.

Rozes, plūktas vāzei,

Šajā istabā gāja bojā,

Atstājot starus un vēsmu —

Šis suns viens sargāja, bez prasībām,

Zinot, ka tad, kad gaisma ir prom,

Mīlestība paliek, lai spīdētu.

Citi suņi timiāna rasā

Ir dzinājušies pakaļ zaķiem no rīta

Virsājos vai saulainā pļavā —

Šis suns viens ir slīdējis, nomodā,

Pie vāja vaiga, kas snauda,

Dalot ēnu tam līdzās.

Citi suņi ar uzticīgu noskaņojumu

Ir lēkuši uz svilpienu bez sāncenšiem,

Skrienot uz koks mežonībā —

Šis suns viens ir palicis rokas stiepienā,

No vārda, kas tikko čukstēts,

Vai nopūtas, kas izturēta.

Un ja viena vai divas steidzīgas asaras

Krita uz tavām aukstajām ausīm,

Vai ja nopūta dubultoja savas sāpes, —

Viņš lēca ar pēkšņu steigu,

Veidojot lokus, mīļojoties, ātri elpojot,

Maigās mokās, kurās viņš dzīvo.

Un šis suns bija apmierināts,

Ja bāla un tieva roka slīdēja

Gar viņa nokarenajām lūpām, —

Kur viņš iegrūda savu purnu, stiepjot

Savus žokļus pēc tam — lai uzliktu

Uz plaukstas, kas atstāta atvērta, lai viņu samīļotu.

Šis suns, ja kāda draudzīga balss

Viņu sauc uz prieku, kas jaukāks

Nekā sargāt šādi slēgtu istabu,

«Nāc!» lūdzoties no drūmām durvīm, —

Atkāpjas atpakaļ kā iepriekš, bez pauzes,

Spiežoties pret mani, lēkājot dedzīgi.

Tāpēc šim sunim es vēlos,

Maigi, bez jebkādas nievas manās acīs,

Izteikt slavu un labvēlību!

Mana roka uzlikta uz viņa galvas ar laimi,

Mana svētība ir izteikta

Par to, un par visu turpmāko.

Un tā kā viņš mani mīl tā, stiprāk

Nekā to darīs viņa līdzgaitnieks sākumā

Bieži, vai tas būtu vīrietis vai sieviete,

Es atdodu vēl vairāk mīlestības dvēselē

Nekā suņi to saņem no cilvēkiem, —

Noliecoties ārpus sava cilvēka likteņa.

Svētības tev, mans dārgais suni,

Lai jaukas kaklarota rotā tavu augumu,

Lai salds piens tevi baro!

Lai prieki vizuļo tavā astē —

Lai rokas ar maigu žestu, nekad neskarot,

Nepārtrauc tevi glāstīt zilajā stundā!

Lai mīksts spilvens atbalsta tavu galvu,

Lai zīda sega ir tavi svētki,

Lai saule palīdz tavam miegam!

Lai nevienas mušas dūkoņa tevi nepamodina —

Lai neviens cilvēks nesalauž tavu sarkano kausu,

Radītu, lai dzertu dziļi, bez līdzinieka.

Lai ūsaini kaķis bēg medībās —

Lai izturīgi korķi sargā savu vietu

Tālu no tevis un destilētiem Ķelnes ūdeņiem;

Lai rieksti kaisa tavu ceļu, nevis

Akmens, un lai tavi svētku cepumi

Kļūst par tavām ikdienas porcijām!

Vai tā ir ņirgāšanās par tevi, ka vēlu tev labu? —

Man ir asaras acīs domājot, mans mīļais,

Ka tu esi radīts tik taisns un skaists,

Svētībai jābūt taisnai pie šūpuļa, —

Tu vari maz spēlēties vai darīt šajā jaunajā pasaulē,

Tu, kas mīli tik ļoti, ak mans jēriņ.

Tomēr esi svētīts līdz pat augstumam

Visas labestības un garšas,

Kas pieejama tavai dabai,

Tikai mīlēts aiz šī mēra,

Ar mīlestību, kas atbild uz tavējo, patiesībā,

Tu, mīlošais cilvēces kompanjon!

Elizabete Bareta Brauninga.

Saistītie produkti

Skatiet arī

• Bioloģiski noārdāmas urnas
• Dārza piemiņas zīmes

Kategorijas

Urnas dzīvniekiemKeramikas urnasUrnas kaķiemUrnas suņiemUrnas maziem dzīvniekiemPiemiņas lietas